ⓘ Free online encyclopedia. Did you know? page 143

Ledus laikmets Latvijā

Ledus laikmets Latvijā ir daļa no kainozoja ēras kvartāra perioda apledojuma, kas sakās pirms 2.58 miljoniem gadu pleistocēna epohā. Latvijas teritoriju kopš tā laika secīgi pārklājuši un atstājuši savus nogulumus 4 apledojumi. Starpledus jeb int ...

Mezolīts

Mezolīts jeb vidējais akmens laikmets bija viens no aizvēstures posmiem, akmens laikmeta periods starp paleolītu un neolītu. Eiropā mezolīts iesākās ap 10 000 gadu p.m.ē. un ilga līdz 6.g.t. p.m.ē. Eiropas dienvidos un 4500.g. p.m.ē. Eiropas ziem ...

Gastons Bakmanis

Gastons Viktors Bakmanis bija zviedru anatoms un antropologs. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes anatomijas un histoloģijas profesors.

Edvards Datons

Edvards Krofts Datons ir angļu antropologs. Datonam ir grāds teoloģijā no Durhamas universitātes un doktora grāds reliģijas studijās Aberdīnas universitātē. Kopš 2019. gada viņš ir žurnāla" Humanity Quarterly” redaktors.

Broņislavs Malinovskis

Broņislavs Kaspers Malinovskis bija poļu izcelsmes britu antropologs, kurš bieži vien tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta ietekmīgākajiem antropologiem, pateicoties saviem darbiem attiecībā uz etnogrāfiskā lauka darba pētījuma tehniku, pētīj ...

Marsels Moss

Marsels Moss bija franču sociologs, kas galvenokārt pazīstams ar savu darbu, nostiprinot un attīstot sava tēvoča Emīla Dirkema un žurnāla Année Sociologique atstāto mantojumu. Viņa slavenākais darbs ir grāmata Dāvana, kurā Moss raksta par savstar ...

Elmans Sērviss

E. Sērviss piedzima 1915. gada 18. maijā Mičiganas štatā. Bakalaura grādu viņš ieguva 1941. g. Mičiganas Universitātē, bet doktora grādu 1951. g. Kolumbijas Universitātē. No 1953. līdz 1963. gadam viņš bija Mičiganas Universitātes pasniedzējs. Pē ...

Huans Sjaņfaņs

Huans Sjaņfaņs vai Vans Jenfans bija Ķīnas vēsturnieks un antropologs, pirmais džuanu tautības profesors. Pētīja džuanu un citu Ķīnas mazākumtautību vēsturi, kultūru un valodu. Aplūkoja Ķīnas mazākumtautību mijiedarbību ar ķīniešu pamattautu plaš ...

Viktors Tērners

Viktors Tērners bija britu antropologs, simboliskās antropoloģijas pārstāvis. Kļuvis pazīstams galvenokārt kā rituālu pētnieks. Sākotnēji viņš studēja dzeju un klasiku Londonas universitātes koledžā, taču pēc tam pievērsās antropoloģijas studijām ...

Līklocis

Līklocis ir viena no senākajām grafiskajām zīmēm un ir viens no Māras simboliem. Tas ir viens no ģeometriskā raksta pamatelementiem, lietots jau paleolītā. Līdz ar krusta motīviem tas sastopams uz senākajiem priekšmetiem ar rotātu virsmu- kaula u ...

Valodniecība

Valodniecība jeb lingvistika ir zinātne par cilvēku valodu, tās īpašībām, uzbūvi, funkcionēšanu un attīstību. Izšķir vispārējo un konkrēto valodniecību. Tradicionāli valodniecību veido semantika, sintakse un fonoloģija, bet valodas sistēmas līmeņ ...

Abreviatūra

Abreviatūra ir saīsinājums, ko veido no saīsinātām vārdu savienojuma sastāvdaļām, piemēram, LR, speckurss.

Aforisms

Aforisms ir konkrēta autora īss, kodolīgs izteiciens, kas izsaka kādu pabeigtu, vispārinātu domu vai vērtējumu: domugrauds, dzīves gudrība, mutiskā vai pierakstītā formā. Pirmo reizi šis termins tika lietots Hipokrāta "Aforismos".

Alfabēts

Alfabēts ir pilnīgs standartizēts burtu vai rakstu zīmju komplekts, kas katra aptuveni apzīmē kādas runātas valodas fonēmu. Lielākajai daļai pasaules valodu tiek lietots latīņu alfabēts. Vārds "alfabēts" ir radies no grieķu alfabēta pirmajiem bur ...

Alofons

Alofons ir kādas fonēmas pozicionāls variants, piemēram, latviešu valodā ir sekundārais variants. Viens no galvenā varianta noteikšanas kritērijiem ir līdzība ar izolēti izrunātu skaņu, galvenais variants kalpo par fonēmas nosaukumu. Tā kā fonēma ...

Analītiska valoda

Analītiska valoda ir tāda, kurā dažādas gramatiskās attieksmes izsaka ar vārdu kārtības izmainīšanu vai citu vārdu pievienošanu, nevis vārdu locīšanu. Analītiskas valodas jēdziens ir saistīts ar jēdzienu izolējoša valoda, kurās morfēmu/vārdu atti ...

Apstākļa vārds

Apstākļa vārds jeb adverbs ir patstāvīga, nelokāma vārdšķira, kas nosauc darbības, īpašības un apstākļu pazīmes. Apstākļa vārdi tuvāk paskaidro darbības vārdu, īpašības vārdu vai citu apstākļa vārdu.

Austrālijas Aborigēnu valodu transkripcija

Austrālijas Aborigēnu valodu transkripcija Līdz saskarsmei ar eiropiešiem, Austrālijas aborigēnu valodas bija tikai sarunvalodas, bez rakstības sistēmas. Līdz ar to Austrālijas Aborigēnu valodu transkripcijai lietoja kolonizētāju lietoto latīņu a ...

Burts

Burts ir alfabētiskas rakstu sistēmas elements. Katrs burts rakstu valodā parasti tiek asociēts ar vienu mutvārdu valodas fonēmu. Agrīno rakstību rakstzīmes saucamas par sillabogrammām vai logogrammām.

Deminutīvs

Deminutīvs ir lietvārda pamazināmā forma latviešu valodā vai citās valodās. Piemēram, vārdi "grāmata" un "saule" kā deminutīvi būtu "grāmatiņa" un "saulīte". 1. un 4. deklinācijas lietvārdus ar galotnēm -s, -š un -a uz deminutīviem pārveido ar iz ...

Diglosija

Diglosija - divas valodas) valodniecībā ir situācija, kad kādā kopienā vienlaikus tiek lietoti vienas valodas divi atšķirīgi dialekti, no kuriem katram dialektam ir citāda sabiedriskā funkcija. Parasti šādās situācijās viens dialekts tiek lietots ...

Diskursa analīze

Diskursa analīze ir valodniecības metode, kurā tiek pētīti vienotu tekstu vai runas aktu kopumi pēc dažādām pazīmēm. Šī analīze ir vēsturiski noteiktais nozīmju vai jēgu sistēmas, kuras veido subjekta vai objekta identitāti. Plašākā mērogā diskur ...

Dzimtā valoda

Par dzimto valodu sauc valodu, kuru cilvēks mācās kopš dzimšanas. Dzimtā valoda ir viens no sociolingvistikas pamatjēdzieniem. Parasti zinātnē ar dzimto valodu saprot to valodu, kuru cilvēks apgūst no agras bērnības, bez speciālas apmācības, atro ...

Etimoloģija

Etimoloģija ir vēsturiskās valodniecības nozare. Tā pēta vārdu cilmi un attīstību, vārdu veidu un nozīmi. Radniecīgām valodām, piemēram, latviešu, lietuviešu un senprūšu valodai, svarīga metode ir salīdzināmā valodniecība. Piemēram, latviešu "zir ...

Fleksija (valodniecība)

Ar vārdu fleksija valodniecībā apzīmē izmaiņas vārdā, lai atspoguļotu gramatisku attieksmju maiņu, jeb, citiem vārdiem, vārda locīšanu. Valodas, kam fleksija raksturīga sauc par fleksīvām valodām. Atsevišķi izšķir iekšējo fleksiju, kas ir skaņu m ...

Fonēma

Fonēma ir valodas fonoloģiskās sistēmas mazākā vienība. Fonēma nav valodas skaņa, taču viena vai vairākas valodas skaņas var būt fonēma. Varētu teikt, ka fonēmas statusa piemišanu vai nepiemišanu valodas skaņai nosaka spēja veidot funkcionālu kon ...

Fonētika

Fonētika ir zinātnes nozare, kas pēta cilvēka runas skaņas. Tā nodarbojas ar runāto skaņu fizikālajiem raksturlielumiem, to radīšanas fizioloģiju, klausītāja uztveri un neirofizioloģisko izpratni. Salīdzinājumam fonoloģija, kas ir nepieciešama pi ...

Fonoloģija

Fonoloģija ir valodniecības apakšnozare, kas pēta "valodas skanisko elementu funkcijas un skaņu attieksmju modeļus." Fonētika apskata valodas skaņas jeb fonus no nosacīti objektīva skatpunkta - to artikulārās t. i., pēc runas orgānu iesaistības u ...

Fons

Fons - balss, skaņa) ir mazākā valodas fonētiskā vienība. Pašam par sevi fonam nav jēdzieniskas nozīmes, taču foni var būt alofoni, t. i., varianti, kas veido kādu fonēmu - mazāko vienību fonoloģijā. Pēc citas definīcijas, "fons ir neanalizēta kā ...

Homonīms

Homonīmi ir vārdi ar atšķirīgu nozīmi, kas izrunājami un rakstāmi vienādi. Piemēram, "rota" un "rota" ir homonīmi. Vārdus, kuri rakstāmi vienādi, bet izrunājami dažādi, sauc par homogrāfiem.

Implikatūra

Par implikatūru valodniecībā sauc papildu pragmatisku nozīmi, kas noteiktā kontekstā piemīt izteikumam. Izteikums norāda uz implikatūru kā ticamu iespēju, bet ne obligāti to nosaka.

Izloksne

Izloksne ir nelielā apvidū runāts valodas paveids. Latviešu valodas trīs pamatdialektus sīkāk var iedalīt atsevišķās izloksnēs. Latviešu valodā pavisam izdalīti gandrīz pieci simti dažādu izlokšņu, kas bieži vien atbilst senāko pagastu robežām. 2 ...

Kalks

Kalks ir vārds vai vārdu savienojums, kura morfoloģiskā vai semantiskā struktūra veidota pēc konkrēta citas valodas parauga, parasti, burtiski pārtulkojot citvalodas vārda vai teiciena sastāvdaļas. Piemēram, pēc angļu valodas vārda skyscraper par ...

Kaukāza valodas

Kaukāza valodas apzīmē visas valodas, kas tiek runātas Kaukāza reģionā. Papildus no ārienes ienākušajām valodām, reģionā pastāv virkne vietējo kaukāziešu valodu, kuru runātāji dažreiz nepārsniedz viena ciema vai apgabala robežas. Kaukāzs ir mājas ...

Konteksts

Konteksts ir teksta daļa, kuras kopējā jēga palīdz pareizi saprast tajā ietilpstošu atsevišķu teksta elementu nozīmi. Tā kā daudziem vārdiem, rakstu zīmēm, simboliem var būt vairākas nozīmes, tad, skatot atsevišķi no konteksta, nevar viennozīmīgi ...

Labializācija

Labializācija, labializēšana, noapaļotība jeb noapaļošana valodniecībā ir īpašība, kas var piemist patskaņiem, vai arī darbība, kas tiek veikta šo patskaņu realizācijas procesā, kas izpaužas kā lūpu savilkšana "taurītē".

Labskanība

Labskanība jeb eifonija ir dzirdei patīkams skaņu skanējums. Labskanības pretstats ir nelabskanība jeb kakofonija.

Lakūna

Lakūna valodniecībā ir apzīmējums izlaidumam, kas mērķvalodas tekstā radies avottekstā lietotā vārda atbilsmes trūkuma dēļ.

Lingua franca

Lingua franca ir valodniecībā lietots apzīmējums starptautu saziņas valodai etniski jauktos apgabalos. Tā parasti ir kādas valodas vienkāršota forma, kas adaptējusi vairāku citu valodu vai dialektu iezīmes. Kā lingua franca dažādos vēstures posmo ...

Lokāma valoda

Lokāma jeb fleksīva valoda ir valoda, kurā gramatiskās vārdu kategorijas un sintaktiskās attiecības pamatā ir izteiktas ar galotnēm. Pie lokāmajām valodām pieder indoeiropiešu un semītu valodas. No indoeiropiešu valodām īpaši bagāta un daudzveidī ...

LOL

LOL ir bieži sastopams elements interneta slengā. Sākotnēji ticis lietots Usenet, vēlāk tika sākts lietot interneta komunikācijas vidē, pašlaik tiek lietots arī runātā sarunvalodā. LOL ir viens no iniciālismiem, kas tiek izmantots smiešanās apzīm ...

Mora (valodniecība)

Mora ir fonoloģiska vienība, kas bieži ir mazāka par zilbi, kuru skaits zilbē nosaka tā saucamo zilbes garumu jeb zilbes svaru ". Garuma un svara apzīmējumus bieži lieto kā sinonīmus, taču ir valodas, kur abus apzīmējumus lieto līdztekus, ar dažā ...

Morfēma

Morfēma - veids) ir mazākā valodas vienība, kurai tai pat laikā ir derivatīva, leksiska vai gramatiska nozīme. Dalot morfēmu, zustu tās jēga un tiktu iegūtas zemāka līmeņa vienības - fonēmas. Morfēmas ir mazākie segmenti morfoloģijā. Morfēmas paš ...

Morfoloģija (valodniecība)

Morfoloģija - veids) ir valodniecības apakšnozare, gramatikas daļa, kas pēta vārda struktūru, vārdformu, vārda gramatisko nozīmju veidošanu un izteikšanu, vārdformu paradigmas un vārdšķiras. Morfoloģijas uzmanības centrā ir vārds un vārdforma. Ša ...

Mutvārdu valoda

Mutvārdu valoda ir cilvēku dabīga valoda, kurā vārdi tiek izpausti caur muti. Lielākā daļa cilvēku valodu ir mutvārdu valodas. Mutvārdu saziņu var pretstatīt zīmju valodai un rakstu valodai. No lingvistiskās evolūcijas skatpunkta mutvārdu valoda ...

Nazalizācija

Fonētikā nazalizācija ir skaņu izruna ar pazeminātām mīkstajām aukslējām, kad daļa gaisa nenāk ārā pa muti, bet caur degunu. Jēdzienu nazalizācija nevajadzētu jaukt ar nazālu līdzskaņu jēdzienu, piemēram, ir nazalizēti līdzskaņi. Starptautiskajā ...

Ņerīga virsla

Ņerīga virsla, ņurgti izcūcerējusi bukaini, mukšķerē bukainīti ir mākslīga frāze latviešu valodā, kurā visas saknes morfēmas aizstātas ar bezjēdzīgu skaņu kombinācijām. Šādu frāzi izveidojis valodnieks Aldis Lauzis, pagājušā gadsimta 90. gados la ...

Onomatopeja

Onomatopeja, biežāk onomatopoēze ir dabas vai citu neverbālu skaņu atdarinošs vārds. Visbiežāk tiek lietoti kontekstos, kas tieši skar attiecīgo skaņu radošo parādību, priekšmetu vai dzīvnieku. Onomatopejas var būt kā fonēmiski vai ortogrāfiski t ...

Otrā deklinācija

Otrā deklinācija jeb -im deklinācija ir viena no sešām lietvārdu deklinācijām latviešu valodā. Pie otrās deklinācijas pieder vīriešu dzimtes lietvārdi, kam vienskaitļa nominatīvā ir galotne -is, savukārt vienskaitļa datīvā - -im. Tāpat pie šīs de ...

Palīguzsvars

Palīguzsvars ir valodas vienības sekundārs izcēlums, kas ir vājāks par galveno uzsvaru, kas latviešu valodā parasti ir uz pirmās zilbes. Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā palīguzsvaru apzīmē ar.